34. Vairogdziedzera hormoni, G-E-P endokrīnā sistēma, Langerhansa saliņas

Vairogdziedzeris - masa, topogrāfija

masa = 25-40 g

tas apņem traheju kakla daļā no priekšas un no sāniem

Vairogdziedzeris ir ļoti blīvi vaskularizēts, un asinsvadi saņem...

bagātīgu veģetatīvās NS inervāciju

Vairogdziedzeris - struktūra

Dziedzera struktūras pamatvienība ir sfēriski pūslīši - folikuli (katra diametrs 100-300 mikrom), to dobums ir ar koloīdu pildīts (colloid, tas sastāv no glikoproteīniem, tireoglobulīna). Folikulus aptver vienas kārtas epitēlijšūnas - tirocīti (thyrocytes, thyroid cell)

Tirocīti sekretē uz koloīdu tireoglobulīnu (thyroglobulin - molekulas masa 335 kDa)

tas tiek sintezēts kā priekštecis jeb prekursors vairogdziedzera hormoniem (katra tireoglobulīna molekula satur ap 70 tirozīna molekulu atlikumus).

Vairogdziedzeris -Ja dziedzeris ir neaktīvs...

tad koloīds ir bagātīgā daudzumā un tāpēc folikuli ir lieli, bet tirocīti ir plakani.

Vairogdziedzeris -Ja dziedzeris ir aktīvs..

folikuli ir mazi, bet tirocīti ir kubiski vai stabveida (cuboid or columnar) un ir redzamas zonas «reabsorption lacunae», kurās koloīds tiek aktīvi reabsorbēts.

akītvs un neaktīvs vairogdziedzeris

Minimālais joda ( I- ) uzņemšanas daudzums ir

~150 µg/dn, lai nodrošinātu vairogdziedzera funkcijas, tāpēc nepieciešamības gadījumos pārtikas veikalos ir pieejams jodinētais sāls

Tiroīd-peroksidāzes (thyroid peroxidase) ietekmē notiek

oda piesaiste tireoglobulīnam (jodinācija) un veidojas jodinētie tirozīni: mono-jod-tirozīns un di-jod-tirozīns

=> to molekulām apvienojoties oksidatīvās kondensācijas ceļā, rodas galaprodukti: trijodtironīns (T3 ) un tiroksīns (T4 ), kā arī t.s. reversais trijodtironīns (RT3 - bet tas nav bioloģiski aktīvs)

✓Tālāk tirocītu lizosomās prekursors tireoglobulīns tiek šķelts

šīs enzimātiskās «gremošanas» rezultātā atbrīvotie hormoni T3 un T4 tiek sekretēti asinīs

Pateicoties Na+/I- jonu kotransportam (NIS) tirocītā, veidojas...

veidojas joda koncentrācija, kas 20-40 reizes pārsniedz joda koncentrāciju plazmā

Thyroid cellular mechanisms for iodine transport, thyroxine and triiodothyronine formation, and thyroxine and triiodothyronine release into the blood.

T4 un T3 struktūra

Asinīs tireoīdie hormoni tiek transportēti galvenokārt saistītā veidā:

• tiek saistīti ar specifisku (1) tiroksīnu saistošoproteinu (thyroxine binding globuline, TBG); tas saista 67% T4 un 46% T3 ,

• kā arī tiek transportēti ar plazmas (2) albumīnu un (3) thyroxine-binding prealbumin.

Kopējā T4 koncentrācija normā plazmā ir

4-12 jeb vid. 8 µg/dL (103 nmol/L)

Kopējā T3 koncentrācija normā plazmā ir

0.15 µg/dL (2.3 nmol/L)

T3 un T4 pussabrukšanas periodi

T4 ir 6-8 dienas, bet T3 - 1 diena

Vairogdziedzera produkcija

Figures are in micrograms per day. Note that most of the T3 and RT3 are formed from T4 deiodination in the tissues and only small amounts are secreted by the thyroid

Audu šūnās nonāk abi hormoni T3 un T4,

➢taču mērķšūnu citoplazmā notiek intensīva...

intensīva T4 dejodinēšana,

kur ārējā gredzena 5'-dejodināze nodrošina T4 pārveidi par T3

(bet iekšējā gredzena 5'-dejodināze transformē T4 par reverso trijodtironīnu rT3 );

rezultātā lielākā daļa (~90%) no hormona molekulām, kas saistās ar kodola receptoriem ir T3 molekulas.

Dejodinēšanas (T4 →T3 transformācijas) ātrums tiek regulēts,

tas samazinās badojoties, samazinās arī smagu slimību gadījumos, kad ir lietderīgi ierobežot organisma enerģijas patēriņu

Tireoīdo hormonu receptori atrodas:

Thyroid hormone activation of target cells.

Tireoīdo hormonu pamat-efekti organismā:

1. Šūnu metabolisma intensitātes palielinājums

2. Termoģenēzes stimulācija

3. Ķermeņa augšanas ātruma palielināšana

4. Galvas smadzeņu augšanas un funkcionālās attīstības stimulācija augļa attīstības periodā un zīdaiņa vecumā

Tireoīdo hormonu pamat-efekti organismā: 1. Šūnu metabolisma intensitātes palielinājums:

1) daudzu audu šūnās pieaug gan proteīnu sintēzes (anabolisma) intensitāte, gan arī dažādu vielu katabolisma intensitāte;

2) bazālā metabolisma intensitāte (pamatmaiņa) var pat divkāršoties;

3) šūnās palielinās mitohondriju skaits un to izmēri, tādejādi nodrošinot intensīvāku ATF produkciju; (bet rT3 neizraisa kalorigēno efektu, vai pat to nomāc)

Tiroksīna (T4 ) ietekme uz pamatmaiņu (minimālais enerģijas daudzums, kas nepieciešams normālu dzīvības procesu uzturēšanai organismā fizioloģiskā miera stāvoklī)

Tireoīdo hormonu pamat-efekti organismā: 2. Termoģenēzes stimulācija → siltuma produkcija organismā palielinās divu iemeslu dēļ:

1) Tāpēc, ka tireoīdo hormonu ietekmē intensīvāk noris šūnu metabolisms un arī daudzu šūnu specifiskās funkcijas;

2) Tāpēc, ka tireoīdie hormoni stimulē šūnu mitohondrijos specifisko proteīnu (UCPs) sintēzi, kā rezultātā palielinās protonu noplūde caur mitohondriju iekšējo membrānu, samazinās oksidatīvās fosforilēšanas lietderības koeficients un lielāka daļa no «sadedzināto» uzturvielu ķīmiskās enerģijas pārvēršas siltumā.

Tireoīdie hormoni tiek sekretēti nepārtraukti.

Sekrēcijas regulācijā izšķirošā loma ir

1) hierarhiskās regulācijas principam un

2) atgriezeniskās saites mehānismiem hipotalāma - hipofīzes - vairogdziedzera sistēmā (ass).

«Hipotalāma - hipofīzes - vairogdziedzera sistēma» =?

ir tiešās un atgriezeniskās regulācijas mehānismu kopums tireoīdo hormonu sintēzes un sekrēcijas regulācijai.

«Hipotalāma - hipofīzes - vairogdziedzera sistēma» - saistības

1. Vairogdziedzera jodsaturošo hormonu (T3 , T4 ) sekretējošo šūnu tiešs stimulētājs ir adenohipofīzes tireotropais hormons TTH, jeb tireoīd-stimulējošais hormons (TSH), jeb arī tireotropīns.

2. Savukārt TTH (jeb TSH) sekrēciju adenohipofīzē regulē hipotalāma producētais tireotropīna atbrīvotāj-hormons (TRH - thyrotropin-releasing hormone), tas nokļūst adenohipofizē ar asinīm pa hipotalāma - hipofīzes vārtu sistēmu

Tireotropā hormona (TTH, jeb TSH) sekrēcijas spēcīgākie veicinātāji ir:

1) aukstums (hipotalāma termoreceptori kontrolē gan organisma iekšējās vides, gan ādas temperatūru),

2) emocionālā spriedze (stress),

3) leptīna koncentrācijas palielinājums asinīs.

«Hipotalāma - hipofīzes - vairogdziedzera sistēma» - Atgriezeniskā saite šajā regulācijas sistēmā izpaužas tādejādi:

vairogdziedzera sekretētie hormoni T3 un T4 paši nomāc adenohipofīzes TTH-sekretējošo šūnu un, iespējams, arī hipotalāma tireotropīna atbrīvotāj-hormona (TRH)- sekretējošo šūnu aktivitāti, nodrošinot relatīvi stabilu T3 un T4 koncentrāciju asinīs

Tireotropīna atbrīvotājhormonu (TRH; thyrotropin releasing hormone; thyroliberin)

1) sintezē hipotalāma paraventrikulārā kodola (n. paraventricularis) neironi, kas pa saviem aksoniem TRH novada uz primāro kapilāru tīklu,

2) no turienes TRH hormona molekulas ar asinīm nonāk adenohipofīzes (hipofīzes priekšējās daivas) kapilāros (sekundārais tīkls),

3) šeit TRH saistās pie tireotropocītu (β2 šūnas) TRH receptoriem un stimulē tireotropā hormona (TTH) (jeb tireoīd-stimulējošais hormona - TSH, jeb tireotropīna) sekrēciju.

Asins cirkulācijā TIEŠI brīvie (nesaistītie) T4 un T3 ir fizioloģiski aktīvi un tie atgriezeniski inhibē...

tireotropā hormona (TTH) jeb tireoīdstimulējošā hormona (TSH) sekrēciju adenohipofīzē

hipertiroīdisms un hipotiroīdisms

Physiologic Effects of Thyroid Hormones

Gastroentero - pankreātiskā endokrīnā sistēma ietver:

a) gan šūnas, kas atrodas gastrointestinālajā gļotādā (tās uztver infomāciju par uzturvielām gremošanas lūmenā),

b) gan aizkuņga dziedzera Langerhansa saliņu šūnas (tās uztver informāciju no asinīm )

Gastrointestinālā trakta LŪMENS

Aizkuņģa dziedzeris sastāv no daivām, tajās atrodas:

ārējās un iekšējās sekrēcijas šūnas

Langerhansa saliņas =?

hormonus producējošu šūnu sakopojumi aizkuņģa dziedzerī (saliņu kopskaits sasniedz 1-2 miljonus un ir 2-3% no dziedzera masas; katras saliņas diametrs ~0,3 mm, tās ir ļoti bagātīgi apasiņotas).

Langerhansa saliņas - tajās ir vairāku endokrīno šūnu veidi:

Physiologic anatomy of an islet of Langerhans in the pancreas

Insulīns - kas to izdala?

To izdala aizkuņģa dziedzera beta-šūnas

Insulīns tiek veidots no liela prekursora - pre-pro-insulīna molekulas, tai endoplazmatiskajā tīklā tiek nošķelts signālpeptīds, veidojot proinsulīnu, tas ietver abus:

insulīnu un C-peptīdu

Normā līdz 97% insulīna un C-peptīda tiek sekretēts (izdalīts no granulām) asinīs ekvimolāros (!) daudzumos

Tāpēc C-peptīda daudzumu nosaka, kā diagnostisku rādītāju, lai novērtētu beta-šūnu funkciju

Vienlaikus ar insulīnu tiek izdalīts no beta-šūnām arī amilīns (no proamilīna)

proporcija + efekti:

proporcija= 100:1

tas kavē kuņģa tukšošanos un sekmē sāta izjūtu

Asins plazmā ir arī substances (insulin-like growth factors) ar insulīnam līdzīgu aktivitāti, piem.

IGF-1 un IGF-2 (sintezē galvenokārt aknās), bet tām, salīdzinot ar insulīnu, ir vājāka aktivitāte

Insulīns ir peptīdhormons (5808 Da) - loma un nozīme

❑neaizvietojama (!) loma ne tikai organisma ogļhidrātu metabolismā,

❑būtiska nozīme tauku un olbaltumvielu metabolismā, t.sk., enerģētisko substrātu uzkrāšanas un izmantošanas regulācijā

Insulīns asinīs atrodas galvenokārt nesaistītā veidā

normālas koncentrācijas, pussabrukšanas periods

✓ normoglikēmijas (tukšā dūšā asins plazmā: 3.30-5.89 mmol/l) apstākļos insulīns tiek sekretēts 25 ng/min/kg ķermeņa svara.

✓ Tā pussabrukšanas periods 5 - 6 minūtes un tā enzimātiskā noārdīšana notiek aknās, arī nierēs, muskuļos un citos audos.

Insulīns izdalās asinīs, ja asinīs palielinās glikozes koncentrācija.

Tievajās zarnās un nieres nefrona kanāliņā epitēlija šūnu apikālajā virsmā tiek īstenots glikozes.. kāds transports?

sekundāri aktīvais transports

Savukārt bazolaterālajā virsmā no šūnas glikoze tiek transportēta atvieglotās difūzijas ceļā (pasīvi) ar GLUT-2.

GLUT izoformas

Katram glikozes transportierim (izoformai) ir sava

specifiskā loma glikozes metabolismā, kas saistīta ar:

o šūnu dažādību,

o transporta kinētiku,

o GLUT ekspresiju saistībā ar dažādiem

fizioloģiskiem stāvokļiem.

Izšķir ~13 šo transportieru izoformas

GLUT-1 (pirmais, kas tika atklāts)

- eritrocītos, endotēlijā, GS neironos

- insulīna neatkarīgs

➢GLUT-1 atbildīgs par glikozes uzņemšanu šūnā pie zemas glikozes koncentrācijas!

➢GLUT-1 blīvums (skaits) palielinās šūnas membrānā, samazinoties glikozes koncentrācijai asinīs.

GLUT-4

- adipocītos, muskuļšūnās

- insulīna atkarīgais

- caur insulīna receptoriem stimulētais glikozes transports ar GLUT-4 tiek īstenots adipocītu kalveolās

GLUT-4 (arī citi GLUT) sastāv no 12-transmembranāliem domēniem, kur glikozes piesaiste izraisa...

konformātiskas pārmaiņas, kas saistītas ar glikozes transportu

GLUT veidi, funkcijas

Insulīns pievienojas saviem transmembranālajiem receptoriem (IR), piem., uz muskuļšūnām vai adipocītiem un tiek ierosināta insulīna «signāla» pārvade šūnā, kur viens no efektiem ir GLUT-4 translokācija.

1. Kad insulīns saistās ar savu receptoru, šūnā aktivējas..

PI3 -kināze

un rezultātā GLUT-4 saturošās verzīkulas inkorporējas šūnas membrānā, un tajās palielinās GLUT-4 skaits, un notiek glikozes transports šūnā

Vēlāk notiek GLUT-4 endocitoze (GLUT-4 skaits↓)

Šūnās(tajās insulīns palielina GLUT-4 atkarīgo glikozes transportu) ienākošās glikozes tālāku pārveidi var ietekmēt citi hormoni

piem., kortizols, augšanas hormons, kateholamīni

arī FIZISKA slodze izraisa GLUT-4 verzīkulu inkorporēšanos muskuļšūnu membrānā, pateicoties...

5´AMPkināzes (AMPK) aktivācijai

un glikozes koncentrācija asinīs samazinās

insulīns aknu šūnu membrānās nepalielina GLUT2 skaitu, bet aktivē...

glikokināzi (heksokināze), palielinot glikozes fosforilāciju (par glucose-6-phosphate),

un tādejādi intracelulārās glikozes koncentrācija ir zema - minētais veicina glikozes ienākšanu šūnā

Insulīns aknās veicina glikozes:

uzņemšanu,

uzglabāšanu,

izmantošanu

Insulīna aktivētā glikogēna sintāze veicina

glikogēna rezervju veidošanos (bet insulīns inhibē glikoneogenēzi)

insulīna aktivētie glikolītiskie enzīmi sekmē

glikozes metabolismu

-----------------

bet glikozes pārpilnības gadījumos - lipogenēzi.

Insulīns sekmē gan aminoskābju transportu šūnā, gan stimulē

proteīnu sintēzi (bet inhibē proteīnu degradāciju)

Insulīna receptori ir arī šūnās, kurās tie nepiedalās...

glikozes transporta nodrošināšanai.

Insulīna receptoru (~300 kDa, enzymelinked receptor) veido:

Lai arī ir zināmi četru veidu insulīna receptoru substrāti, nozīmīgākais ir

IRS -1

Insulin, IGF-I, and IGF-II receptors

Kad insulīns pievienojas savam receptoram, seko receptoratkarīgā endocitoze, kur tālāk var sekot

1).insulīna-receptora kompleksa degradācija lizosomās,

(2). kā arī receptors var tikt reciklēts.

insulīna receptora pussabrukšanas laiks

7 h

Insulīna receptoru skaitu (blīvumu) un afinitāti ietekmē

gan pats insulīns, gan citi hormoni, arī fiziska slodze, uzturvielas, un citi faktori.

✓ piem., palielināta insulīna koncentrācija samazina insulīna receptoru blīvumu (un otrādi)

I. Insulīna receptora substrāta (IRS-1) fosforilācija nodrošina tālāku «insulīna signāla» pārvadi, iesaistot dažādus enzīmus, t.sk.,

II. Savukārt cits insulīna signāla pārvades ceļš ietver Shc un Ras proteīnu fosforilēšanu un citu signālmolekulu aktivēšanu

(ar ko ir saistīts?)

- ir saistīts ar šūnu augšanu un diferencēšanos.

Insulīna ietekmē glikozi muskuļšūnās transportē GLUT-4, kur tālāk glikozi fosforilē heksokināze par glikozes-6-fosfātu (G6P), kas tālāk var tikt vai nu (I).glikolizēts, vai arī (II).konvertēts par glikogēnu.

Insulīna darbības efekti - 1. ātrie (sekundes)

Palielina ne tikai glikozes, bet arī aminoskābju un

K + transportu insulīna-atkarīgajās šūnās

Insulīna darbības efekti - 2. vidēji ātrie (min)

❑ Aktivē gan glikolītiskos enzīmus (glikokināzi), gan glikogēna sintāzi; bet inhibē fosforilāzi (glikogenolīzi) un glikoneogēnos enzīmus.

❑ Stimulē proteīnu sintēzi, bet inhibē proteīnu degradāciju.

Insulīna darbības efekti - 3. vēlīnie (stundas, dienas)

❑ Palielina lipogēno un citu specifisku enzīmu sintēzi,

❑ Piedalās kopā ar augšanas hormonu augšanas procesos.

Plasma glucose homeostasis

Insulīns stimulē glikozes transportu «insulīnatkarīgajās» šūnās.

Insulīns tiek sekretēts praktiski nepārtraukti, bet laika periodos starp ēdienreizēm (mērenas fiziskās aktivitātes apstākļos) insulīna koncentrācija asinīs ir pārāk neliela, lai spētu rosināt pastiprinātu (izteiktu) glikozes uzņemšanu šūnas.

insulīna koncentrācijas izmaiņas pēc uzturvielu uzņemšanas

glikozes koncentrācija ekstra-celulārajos šķidrumos sasniedz pat 600-700 mg/dL, glikozes transports uz šūnu citoplazmu var palielināties pat 10 - 15 reižu, pateicoties intensīvai insulīna sekrēcijai aizkuņģa dziedzerī

Bet, piem., nervu šūnās glikoze (pietiekamā daudzumā) tiek transportēta ar

GLUT-3 bez insulīna stimulācijas,

✓ja vien glikozes koncentrācija asinis nav zemāka par kritisko koncentrāciju - aptuveni 50 mg/dL (<3,0 mmol/l).

Insulīns nodrošina ogļhidrātu rezervju veidošanos šūnās: skeleta muskuļšķiedrās

Skeleta muskuļšķiedrās insulīns stimulē glikogēna veidošanos - tādas ogļhidrātu rezerves veidošanos, kas strauji mobilizējama, ja pēkšņi pieaug muskuļšķiedru funkcionālā aktivitāte

Insulīns nodrošina ogļhidrātu rezervju veidošanos šūnās: aknu šūnās

aktivē (1) heksokināzi, kas katalizē šūnā nokļuvušo glikozes molekulu fosforilēšanu (turklāt, liedzot tām (G6P) iespēju difundēt atpakaļ uz ekstracelulāro šķidrumu),

aktivē (2) glikolītiskos enzīmus;

aktivē (3).glikogēna sintāzi, t.i., glikogēna veidošanos,

bet nomāc (4) glikogenolīzes enzīmus (glikogēna fosforilāzi), t.i., kavē glikogēna daudzuma samazināšanu;

TĀDEJĀDI insulīns veicina gan ogļhidrātu utilizāciju, gan akumulāciju aknās (glikogēna daudzums var sasniegt 5-6% no aknu kopējās masas)

Aknās ikdienas rezīmā deponējas

~60% glikozes, kas veidojas ar ēdienu uzņemto ogļhidrātu gremošanas rezultātā,

✓bet ēdienreižu starplaikos, kad insulīna sekrēcija samazinās, šī glikoze pakāpeniski atkal tiek «iepludināta» asinīs (normoglikēmija nodrošināšana).

Insulīns aknās var stimulēt glikozes transformāciju par taukskābēm

Jaunizveidotās taukskābes → triglicerīdu veidā nonāk asinīs, kur zema blīvuma lipoproteinu frakcijas sastavā tiek transportētas uz taukaudiem.

Insulīns taukaudu kapilāros uz endotēlija šūnām aktivē...

lipoproteīnu lipāzi - tā šķeļ ar asinīm attransportētos triglicerīdus par taukskābēm

Ko vēl insulīns veicina taukaudos?

➢insulīns veicina arī taukskābju uzņemšanu adipocītos, tādējādi papildinot enerģijas ilgtermiņa uzkrājumus organismā.

➢Insulīns kavē adipocītos uzkrāto tauku mobilizāciju, jo nomāc tajos t.s. hormon-sensitīvo lipāzi

Insulīns veicina proteīnu sintēzi

❑ Insulīns, līdzīgi kā augšanas hormons, veicina aminoskābju transportu šūnās un proteīnu sintēzi, bet katabolisms - tiek kavēts.

❑ Proteīnu sintēzi veicina arī tas apstāklis, ka insulīns, kavējot aknās glikoneoģenēzi no aminoskābēm, novirza aminoskābju resursus olbaltumvielu jaunveidei.

Insulīns stimulē ķermeņa augšanu

❑Augšanas stimulācijai nepieciešama divu sistēmisko hormonu vienlaicīga ietekme uz šūnām. Tie ir augšanas hormons un insulīns.

• Insulīns veicina proteīnu sintēzi šūnās un paaugstina šūnu enerģētisko potenciālu,

• BET augšanas hormons nodrošina augšanai raksturīgo sintēzes procesu selektivitāti.

• Piedalās arī insulīnam līdzīgie augšanas faktori (IGF) jeb somatomedīni.

Effects of insulin on various tissues

Insulīna sekrēcijas regulācija:

❑Dominē tieša Langerhansa saliņu beta-šūnu sekretorās aktivitātes atkarība no glikozes koncentrācijas asinīs.

Insulīna sekrēcijas regulācija: ❑Dominē tieša Langerhansa saliņu beta-šūnu sekretorās aktivitātes atkarība no glikozes koncentrācijas asinīs

Starp abiem šiem parametriem pastāv tieša korelācija:

➢jo vairāk glikozes koncentrācija asinīs pārsniedz bazālo līmeni (~100 mg/dL jeb 5.5 mmol/L),

➢jo intensīvāk tiek sekretēts insulīns.

Glikozes koncentrācijas palielinājums izraisa ātru un izteiktu (!) insulīna sekrēcijas palielinājumu (attiecīgi palielinot glikozes transportu hepatocītos un insulīn-atkarīgajās šūnās), nodrošinot normoglikēmiju.

Increase in plasma insulin concentration after a sudden increase in blood glucose to two to three times the normal range. Note an initial rapid surge in insulin concentration and then a delayed but higher and continuing increase in concentration beginning 15-20 minutes later

Oral glucose tolerance test

Mazāk izteiktas ir citu metabolītu un dažādu hormonu ietekmes uz insulīna sekrēciju - to stimulē:

1) aminoskābju konc. asinis palielināšanās;

2) brīvo taukskābju konc. asinis

palielināšanās;

3) gastointestinālo hormonu: kuņģa

inhibitorā peptīda (gastric inhibitory peptide,

GIP), gastrīna, holecistokinīna (CCK),

sekretīna konc. asinis palielināšanās;

4) augšanas hormona un

5) kortizola konc. asinīs palielināšanās.

Insulīna sekrēciju nomāc:

somatostatīns un kateholamīni (α-recepcija).

Glikagons

peptīdhormons (3485 Da), kuru sekretē aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņu α-šūnas. Glikagons ir ne tikai glikogenolītisks, bet arī glikoneogēns, lipolītisks un ketogēns hormons.

Glikagons - Tas aktivē savus receptorus (190 kDa), iesaistot proteīnu Gs aknās, izraisot...

cAMP palielinājumu, PKA aktivāciju un sekojošu glikogēna šķelšanu (glikogenolīzi) un rezultātā plazmas glikozes koncentrācija palielinās.

Glikagons var aktivēt dažādus receptorus vienā hepatocīta membrānā, kur cits efekts ir piem.,

fosfolipāzes-C ceļa aktivācija, tā izraisa Ca2+ palielinājumu un arī glikogenolīzi