8. Clostridium spp, C.diphtheriae, B. pertussis

Clostridium difficile MORFOLOĢIJA, BIOĶĪMISKĀS ĪPAŠĪBAS

● Gr+, sporas formējošas nūjiņas; sporu diametrs mazāks par nūjiņas

diametru

● Obligāti anaerobas

● Ātri augošas uz barotnēm, taču veģetatīvās šūnas (t.i., šūnas, kuras

neveido sporas) ātri iet bojā saskarē ar skābekli

● Producē daudzas gaistošas taukskābes, kas veido tām raksturīgo

aromātu, augot uz barotnēm

Clostridium difficile PATOGENITĀTES (VIRULENCES) FAKTORI (I)

Clostridium difficile PATOGENITĀTES (VIRULENCES) FAKTORI (II) - toksīni

● Producē divus toksīnus: enterotoksīnu A un citotoksīnu B

● Enterotoksīns, mijiedarbojoties ar neitrofilajiem leikocītiem,

stimulē polimorfnukleāro neitrofilu infiltrāciju ileum ar sekojošu

citokīnu izdali

● Enterotoksīns A toksīns veido citopātisku efektu, kā rezultātā

tiek izjaukts ciešais savienojums starp šūnām, kā dēļ palielinās

zarnu sieniņu caurlaidība, kas izraisa diareju

● Citotoksīns B izraisa aktīna depolimerizāciju, kas izjauc šūnas

citoskeletu

Clostridium difficile

Clostridium difficile EPIDEMIOLOĢIJA

● Atrodas normālās kuņga-zarnu trakta mikrobiota sastāvā (populācijā

vidēji 10%)

● Sākoties plašai antibiotiku lietošanai, daudziem pacientiem tika

diagnosticēta ar antibiotiku lietošanu saistīta diareja un kolīts

● 1978. gadā C. difficile tika identificēts kā visbiežākais ar

antibiotikām saistītā kolīta izraisītājs; daudzi sākotnējie gadījumi bija

saistīti ar klindamicīna terapiju

● C. difficile nēsāšana vērojama aptuveni 8-10% hospitalizētiem vai

ilgstošas aprūpes pacientiem

● Asimptomātiski C. difficile nēsātāji apkārtējā vidē spēj izdalīt

mikroorganisma sporas, kas kalpo kā rezervuārs citiem hospitalizētiem

pacientiem

Clostridium difficile EPIDEMIOLOĢIJA 2

Antibiotiku lietošana normālai KZT spēj traucēt divos veidos:

1)veicina C. difficile pārmērīgu augšanu

2)cilvēka organisms kļūst uzņēmīgāks pret eksogēni sastopamo C. difficile

Clostridium difficile Pirmreizēja saskare un C. difficile kolonizācija ticamāk rezultēsies ar

infekciju, taču pacienti, kuri jau iepriekš ir kolonizēti ar mikroorganismu, visticamāk hospitalizācijas laikā paliks asimptomātiski

Clostridium difficile Infekcijas uzliesmojumu konkrētā veselības aprūpes iestādē visbiežāk izraisa

tikai viens C. difficile celms, kaut gan konkrētajā slimnīcas vidē var pastāvēt vairāki baktērijas celmi

Clostridium difficile INFEKCIJAS AVOTI, TRANSMISIJA

Clostridium difficile INFEKCIJAS RISKA FAKTORI

Clostridium difficile KLĪNISKĀ AINA (I)

Clostridium difficile KLĪNISKĀ AINA (II)

Simptomātika atkarīga no infekcijas smaguma pakāpes

Biežākie simptomi pacientiem ar vieglu līdz vidēji smagu slimības

gaitu:

● ūdeņaina caureja vismaz trīs reizes dienā vismaz divas dienas,

● krampjveida sāpes vēderā

Smagos gadījumos C. difficile izraisa pseidomembranozu kolītu. Simptomi:

● ūdeņaina caureja 10-15 reizes dienā,

● krampjveida sāpes vēderā un sāpes, ko pavada drudzis,

● asinis vai strutas fēcēs,

● slikta dūša, vemšana, dehidratācija,

● ēstgribas trūkums un svara zudums

ĀRSTĒŠANAS PRINCIPI - Clostridium difficile

● Pārtraukt uzsākto antibakteriālo terapiju!

● Simptomātiska terapija - rehidratācija, elektrolītu

disbalansa korekcija, pretsāpju terapija

● Antibakteriāla terapija - metronidazols, vankomicīns

Clostridium difficile PROFILAKSE

● Racionāla antibakteriāla terapija

● Laboratora infekcijas apstiprināšana

● Inficētos pacientus un pacientus, kuri iespējams ir inficēti,

nepieciešams izolēt no citiem

● Medicīnas personāla korekta aizsardzības līdzekļu

lietošana pie katra pacienta, kā arī regulāra roku,

izmeklēšanas instrumentu (piem., fonendoskopa)

dezinfekcija; personāla izglītošana

● Palātu, procedūru u.c. telpu dezinfekcija

Clostridium tetani MORFOLOĢIJA

Clostridium tetani EPIDEMIOLOĢIJA

● Visuresošas sporas

● Izplatītas augsnē, kolonizē daudzu dzīvnieku un arī cilvēku

kuņģa-zarnu traktu

● Veģetatīvās formas ļoti jutīgas pret skābekli (toksisks), tāpēc

tiek veidotas sporas, kas ļauj tām ilgstoši saglabāties

● Saslimstība relatīvi zema Amerikas Savienotajās Valstīs, jo ir

augsta vakcīnu-inducēta imunitāte

● Mirstība no tetanus sastopama attīstības valstīs, kur nav

pieejama vakcinācija

Clostridium tetani INFEKCIJAS AVOTI, TRANSMISIJA, INKUBĀCIJAS PERIODS

● Visuresošas sporas

● Infekcijas ieejas vārti: brūce, apdegums,

ievainojums, jaundzimušajiem nabassaite,

ķirurģiska šuve

● No inficēšanās brīža līdz saslimšanai paiet 1-30

dienas (vidēji 7 dienas); inkubācijas periodu

ietekmē brūces attālums līdz centrālai nervu

sistēmai

Clostridium tetani Producē divus toksīnus:

skābekļa-labilu hemolizīnu (tetanolizīns) (neskaidra nozīme patoģenēzē) un termolabilu neirotoksīnu (tetanospazmīns), kuru kodē plazmīdas; ņemot vērā, ka plazmīda, kura pārnēsā tetanospazmīna gēnu, ir nekonjugējoša, netoksigēnas C. tetani celms nevar tikt konvertēts par toksigēnu

Clostridium tetani Tetanospazmīna struktūra:

○ Vieglā (A) ķēde - atbildīga par proteolītisko aktivitāti; sašķeļ sinaptobrevīnu, apturot motoro neironu sinapsēs kairinājuma inhibitoru atdalīšanos; rezultātā sinapsēs veidojas neregulējama

uzbudināmība → spastiska paralīze

○ Smagā (B) ķēde - atbild par piesaistīšanos pie neirona membrānas, kā arī par tās šķērsošanu

○ Abas ķēdes ir saistītas ar disulfīdu saitēm, ko neironā sašķeļ endogēnā proteāze

Clostridium tetani - C. tetani paliek un vairojas tikai ieejas vārtos

kur ir atmirušie audi un kur ir nokļuvušas un uzdīgušas mikroorganisma sporas; veģetatīvās formas producē toksīnu, kuram ir afinitāte pret nervu sistēmu; toksīns izplatās uz CNS, piesaistās pie perifēro nervu terminālās daļas

Clostridium tetani - Tetanospazmīns tiek izdalīts

augšanas stacionārās fāzes laikā, kad šūna lizējas, un ir atbildīgs par stingumkrampju klīniskajām izpausmēm

Clostridium tetani KLĪNISKĀ AINA Ģeneralizēts tetanus

Clostridium tetani KLĪNISKĀ AINA Lokalizēts tetanus

- slimība attiecas tikai uz muskulatūru

primārās infekcijas vietā

○ Cefālisks tetanus - primārā infekcijas vieta ir galva;

šādā gadījumā slimības prognoze ir visai slikta

Clostridium tetani KLĪNISKĀ AINA Jaundzimušo tetanus (tetanus neonatorum)

- inficēšanās caur nabassaites klemmēšanas vietu, infekcija attīstās kā ģeneralizēta tetanus forma; mirstība sasniedz 90%; jaundzimušajiem, kuri izdzīvo, vērojamas smagas attīstības problēmas

Clostridium tetani ĀRSTĒŠANAS PRINCIPI

● Sākotnējā ārstēšanas etapā nepieciešams veikt primārās

brūces nekrotisko un/vai kontaminēto audu evakuāciju

veselo audu robežās (debridement)

● Penicilīns, metronidazols - iznīcina veģetatīvās baktērijas

formas

● Pasīvā imunizācija ar cilvēka gamma globulīniem, lai neitralizētu nesaistītos toksīnus

Clostridium tetani PROFILAKSE

● Specifiskā profilakse - vakcinācija attiecīgi vakcinācijas

kalendāram - toksoīdu vakcīna (DTaP, DT) +

revakcinācija (Td, Tdap) ik 5-10 gadus; vakcinācijas

shēma ir tāda pati kā pret difteriju

● Pēcekspozīcijas vakcinācija - nepieciešams veikt pēc iespējas ātrāk; tiks veikta arī pacientiem, kuri novēloti vēršas pēc medicīniskās palīdzības stacionārā

Clostridium botulinum MORFOLOĢIJA

Clostridium botulinum PATOGENITĀTES (VIRULENCES) FAKTORI

Clostridium botulinum INFEKCIJAS AVOTI, TRANSMISIJA

Clostridium botulinum KLĪNISKĀ AINA Pārtikas botulisma gadījumā

Clostridium botulinum Jaundzimušo botulismu

Clostridium botulinum Brūču botulisms

attīstās, C. botulinum izdalot toksīnu kontaminētā brūcē; simptomi identiski pārtikas botulismam, taču inkubācijas periods parasti ir ilgāks (4 dienas un vairāk), kā arī mazāk izteikta KZT simptomātika

Clostridium botulinum ĀRSTĒŠANAS PRINCIPI

● Antibakteriāla terapija (metronidazols, penicilīns)

● Pasīvā imunizācija ar cilvēku gamma globulīniem

Clostridium botulinum

Clostridium botulinum PROFILAKSE

Clostridium perfringens MORFOLOĢIJA

● Lielas, taisnstūrveida, Gr+

baktērijas

● Reti sastopamas sporas -

atšķirīgais no citām klostrīdijām

● Augšana barotnēs norit ļoti

strauji, tām novēro beta-hemolīzi

uz asins agara

Clostridium perfringens Galvenie letālie toksīni:

Clostridium perfringens Alfa toksīns

- lecitināze, kas lizē eritrocītus, trombocītus, leikocītus un endoteliālās šūnas. Šis toksīns mediē masīvu hemolīzi, palielina vaskulāro permeabilitāti un veicina asiņošanu (ko pastiprina trombocītu iznīcināšana), audu destrukciju, aknu toksicitāti, miokarda disfunkciju (bradikardija, hipotensija)

Clostridium perfringens Beta toksīns

- atbild par intestinālu stāzi, gļotādas bojājumu, kas rezultējas ar nekrotiskiem bojājumiem un nekrotizējoša enterīta progresēšanu

Clostridium perfringens Epsilon toksīns

to aktivē tripsīns un tas palielina vaskulāro permeabilitāti KZT traktā

Clostridium perfringens Jota toksīns

- nekrotiska aktivitāte, palielina vaskulāro permeabilitāti

Clostridium perfringens Enterotoksīns

tā aktivitāti pastiprina tripsīns; enterotoksīns tiek izdalīts brīdī, kad veģetatīvās šūnas transformējas par sporām un tiek izdalīts bāziskā vidē tievajās zarnās sporulācijas beigu etapā

Clostridium perfringens EPIDEMIOLOĢIJA, INFEKCIJAS AVOTI, TRANSMISIJA

Clostridium perfringens C. perfringens spēj izraisīt dažāda veida mīksto audu infekcijas

piemēram, celulītu, fascītu vai strutojošu miozītu, mionekrozi ar gāzes veidošanos mīkstajos audos (gāzes gangrēna)

○ Mionekroze ir dzīvībai bīstama saslimšana, kuras laikā iespējams novērot histotoksisko klostrīdiju pilno virulences potenciālu

Clostridium perfringens Pārtikas saindēšanās

Clostridium perfringens Nekrotizējošs enterīts

Clostridium perfringens ĀRSTĒŠANAS PRINCIPI

● Agresīva ārstēšanas taktika - ķirurģiska nekrotizēto audu eliminācija + antibakteriāla terapija (liela penicilīna deva)

● Pārtikas saindēšanās - simptomātiska terapija, rehidratācija; nerekomendē antibakteriālu terapiju, jo pašlimitējoša saslimšana

Clostridium perfringens PROFILAKSE

● Nespecifiska profilakse

● Rūpīga gaļas pagatavošana, termiska apstrāde

● Ēdiena uzglabāšana ledusskapī

Corynebacterium diphtheriae

Corynebacterium diphtheriae MORFOLOĢIJA

Corynebacterium diphtheriae Eksotoksīns ar nekrotiskiem un neirotoksiskiem efektiem - A-B toksīns

A daļa - (action, activity) inaktivē EF-2 (polipeptīdu ķēdes elongāciju ribosomā) → inhibē proteīnu sintēzi

B daļa - (binding) 1) ierosina toksīna ievadi šūnā caur receptoru mediētu endocitozi 2) izveido proteīnu kanālu endosomā, lai atvieglotu A daļas ievadi šūnas citoplazmā

Corynebacterium diphtheriae C.diphtheriae parasti nav invazīva

(neskar dziļākos audus un nesasniedz asins straumi), taču pēdējo 20 gadu laikā pieaudzis invazīvu infekciju (sepse, endokardīts, osteomielīts, septisks artrīts) biežums netoksogēno C.diphtheriae celmu dēļ

Corynebacterium diphtheriae INFEKCIJAS AVOTS

Corynebacterium diphtheriae TRANSMISIJA

gaisa pilienu ceļā, tiešā kontaktā ar simptomātiska slimnieka elpceļu sekrētiem, ar inficētu ādas bojājuma eksudātu

Corynebacterium diphtheriae PATOĢENĒZE

Bakteriofāgi:

- mērenie (lizogēnie)

- virulentie (lītiskie)

Corynebacterium diphtheriae

Transmisija - gaisa pilienu ceļā, tiešā kontaktā ar simptomātiska slimnieka elpceļu sekrētiem, ar inficētu ādas bojājuma eksudātu

Corynebacterium diphtheriae - pseidomembrānas

Corynebacterium diphtheriae Ādas forma

● Lielākoties tropu rajonos; ja mērenos - sociāli

nelabvēlīgās cilvēku grupās (alkoholiķi,

bezpajumtnieki, citas grupas)

● Primāra (pustula → čūla ar pseidomembrānu) vai

sekundāra infekcija (pseidomembrāna var

izveidoties uz inficētas brūces, kas nedzīst)

● Toksīna absorbcija un sistēmisks efekts niecīgi,

antitoksisko antivielu veidošanās

Corynebacterium diphtheriae - toksigēnie celmi

difterija (elpceļu un ādas forma)

4 biotipi: var gravis, var mitis, var intermedius, var belfanti

Corynebacterium diphtheriae KLĪNISKĀ AINA Elpceļu forma

● IP 2-5 (līdz 10) dienas

● Sāpes kaklā, paaugstināta temperatūra (iekaisums elpceļos)

● Nespēks, vājums, elpas trūkums, pat smakšana

(pseidomembrānas izraisīta obstrukcija), "buļļa kakls" (kakla

rajona limfmezglu palielināšanās)

● Sirds ritma traucējumi liecina par sirds bojājumu

● Vēlāk var novērot redzes, runas, rīšanas, ekstremitāšu kustību

problēmas

Corynebacterium diphtheriae Ādas forma

Parasti skartas kājas, čūlaini pseidomembrānas pārklāti bojājumi

Corynebacterium diphtheriae ĀRSTĒŠANAS PRINCIPI

Corynebacterium diphtheriae PROFILAKSE

Bordetella pertussis MORFOLOĢIJA

● Mazas Gr- ovālas (kokveidīgas) nūjiņas

● Ir kapsula

● Nekustīgas (nav viciņu)

● Sporas neveido

Bordetella pertussis CITAS ĪPAŠĪBAS

● Aerobas

● Oksidāzi un katalāzi fermentējošas

Bordetella pertussis PATOGENITĀTES (VIRULENCES) FAKTORI

Bordetella pertussis INFEKCIJAS AVOTS

Bordetella pertussis TRANSMISIJA

gaisa pilienu ceļā

Bordetella pertussis PATOĢENĒZE

Bordetella pertussis KLĪNISKĀ AINA

Bordetella pertussis 1. Katarālā stadija

- viegls klepus, šķaudīšana, rinoreja (grūti atšķirami simptomi no

parastas saaukstēšanās)

- slimnieks ļoti kontagiozs

Bordetella pertussis 2. Spazmatiskā jeb paroksizmālā stadija

- pēkšņas mokošas klepus lēkmes ar raksturīgu spalgas skaņas

ieelpu - inspiratoru stridoru ("whoop")

- īpaši zīdaiņiem var būt vemšana pēc klepus, cianoze (zilgana

ādas un gļotādas nokrāsa), konvulsijas (atkārtoti krampji);

Bordetella pertussis 3. Atveseļošanās (konvalescence)

- lēni noritoša, saglabājas ilgstoši klepus, kas pakāpeniski samazinās

Bordetella pertussis IMUNITĀTE

● Serodiagnostika (antivielu noteikšana) nozīmīga tikai starp 2. un

4. slimības nedēļu

● Pēc pārslimošanas vai vakcinācijas imunitāte nesaglabājas uz

visu dzīvi

● Var būt atkārtotas saslimšanas, parasti tās ir klīniski vieglākas

Bordetella pertussis ĀRSTĒŠANAS PRINCIPI

Bordetella pertussis PROFILAKSE