Mikrobioloģija - herpesvīrusi

Herpesvīrusu vispārīgs raksturojums

izraisa persistējošu, mūžīgu infekciju, kas periodiski reaktivējas

reaktivācijas var atšķirties simptomātiski no oriģinālās infekcijas

cilvēkiem raksturīgi herpes vīrusi 1-8 (HHV-1 līdz HHV-8)

kopumā ir ap 100 vīrusu, dažādi saimnieki

Cilvēkiem raksturīgie herpes vīrusi

HHV-1 līdz HHV-8

Herpesvīrusu reaktivācijas

periodiski norisinās dzīves laikā

simptomātiski var atšķirties no oriģinālās infekcijas

biežāk izpaužas vecākiem un imūnsupresētiem cilvēkiem

--> šī iemesla dēļ mēdz izpausties stresa, citu ārējo faktoru dēļ.

Herpesvīrusu struktūra un izmērs

lieli vīrusi

150-200 nanometri

apvalkoti

ir vīrusa čaula/teguments - amorfa struktūra starp kapsīdu un apvalku

Herpesvīrusu genoms

dsDNS

Herpesvīrusu nukleokapsīds

kapsīds satur 162 kapsomērus

pārklāj dsDNS genomu

Kas mūs visvairāk uztrauc DNS vīrusu sakarā?

onkogenitātes risks, jo DNS vīrusi (arī retrovīrusi, kas spēj RNS genomu pārvērst DNS) var integrēt savu ģenētisko materiālu saimniekšūnas genomā--> malignizācijas risks

herpesvīrusu apvalks

iegūst no šūnas KODOLA membrānas

satur aptuveni 8 nm garus vīrusa glikoproteīnus

vīrusa čaula/ teguments

Herpesvīrusam raksturīga amorfa struktūra starp kapsīdu un apvalku

Herpesvīrusu replikācija

piesaistās šūnām ar glikoproteīniem

iekļūst šūnā, saplūstot membrānām

DNS iekļūst kodolā (herpesvīrus kodē daudz enzīmu, kam ir nozīme DNS sintēzē)

nukleokapsīds izpumpurojas no kodola mebrānas un transportējas uz šūnas virsmu, šūnai lizējoties izdalās

herpesvīrusi apvalku iegūst no

KODOLA membrānas

Herpesvīrusu replikācijas cikla ilgums

variē

18h Herpes simplex

70h CMV

Herpesvīrusu klasifikācija

sarežģīta

iedala apakšdzimtās alfa, beta un gamma

Herpesvīrusus iedala alfa, beta un gamma apakšgrupās, balstoties uz

primārām mērķšūnām

latences vietu (neironiem, limfocītiem)

izplatīšanās veidu

herpes simplex (HSV-1 un HSV-2)

inficē epitēlija šūnas un saglabā latentu infekciju neironos

abi tipi var ierosināt gan orālus, gan ģenitālus bojājumus, gan neriroloģiskas saslimšanas to veidu nosaka transmisija

HSV-1

ieejas vārti ir orofaringeāli bojājumi

ierosina reaktivāciju herpes čūliņu/aukstumpumpu formā

izplatās ar pilieniem/siekalām

HSV-2

ieejas vārti ir ģenitālie ceļi

ierosina ģenitālo herpes (STS)

izplatās seksuālā kontakta vai vertikālās transmisijas laikā

Gan HSV-1, gan HSV-2 var izraisīt

ģenitālus un orofaringeālus bojājumus, bojājumu veidu nosaka transmisija

abi tipi var izraisīt neiroloģiskas slimības

Herpes simplex vīrusu izraisītās saslimšanas

gingivostomatīts

keratokonjunktivīts

encefalīts

STS un jaundzimušo infekcijas, u.c.

HSV primāra infekcija

vispirms vīruss replicējas infekcijas vietā

sasniedz lokālos nervgaļus, retrogrādi ceļo pa aksonu līdz ganglijiem, kur saglabājas latentā veidā

orofaringeāla infekcija--> trigeminālie gangliji

ģenitāla infekcija--> sakrālie gangliji

parasti viegla infekcija, var būt asimptomātiska

Herpes simplex reaktivācija

dažādi provocējošie faktori - aksonu trauma, drudzis, stress, UV stari, u.c.

vīruss ceļo no ganglijiem uz nervgali, replicējas ādā vai gļotādās

antivielu un celulārās imunitātes darbība ne vienmēr spēj apturēt reaktivāciju, var tikai samazināt replikāciju un reaktivācijas smagumu, tās var būt asimptomātiskas

parasti izpaužas kā aukstumpumpas

Herpes simplex vīrusu no latences vietām - ganglijiem izdalīt

nevar

Cik % cilvēku ir HSV-1 nēsātāji?

vairāk kā 80%

Augstākā herpes simplex inficēšanās incidence

6 mēneši-3 gadu vecumā

sliktāka ekonomiskā stāvokļa pacienti parasti inficējas ātrāk

Cik % pacientu attīstās herpes simplex reaktivācija?

30-50%

Herpesvīrusu profilakse

principā nav

higiēna, utt.

Herpesvīrusu ārstēšanas iespējas

antivirālie medikamenti -acyclovir (ACV/Zovirax), valacyclovir (valtrex), vidarabine

- tie ir vīrusu DNS sintēzes inhibitori - inhibē replikačiju

neiedarbojas uz latentiem vīrusiem un nevar novērst latences iestāšanos

Vējbakas izraisa

varicella zoster vīruss (HHV-3)

Varicella zoster (HHV-3) infekcija

viegla bērnu infekcija (vējbakas)

ļoti lipīga

ģeneralizēti vezikulāri izsitumi pa visu ķermeni, arī gļotādās (primāra infekcija)

pieaugušajiem infekcija ir smagāka

vējbaku inkubācijas periods

2-3 nedēļas

vējbaku transmisija

tiešs kontakts, aerosolu inhalēšana no vezikulāriem vai respiratoriem sekrētiem

iekļūst caur elpceļiem vai konjunktīvu

vējbaku pacientu infekciozitāte

infekciozi 5 dienas pirms un 5 dienas pēc izsitumiem

vējbaku patoģenēze

vīruss iekļūst caur elpceļiem vai konjunktīvu

primāra virēmija diseminē vīrusu, tas replicējas aknās un liesā

seko sekundāra virēmija, pēc tās parādās izsitumi

saglabājas latenti sensorajos ganglijos

vējbaku simptomi

sākumā vājums un drudzis

tad izsitumi

izsitumi ilgst aptuveni 5 dienas, parasti ļoti daudz izsitumu

reaktivācija izpaužas kā jostas roze imūnsupresētiem pt

izsitumi ierobežoti ādā, kuru inervē konkrētais sensorais neirons

izsitumi līdzīgi pirmārajai infekcijai

vējbaku profilakse

dzīva attenuēta vakcīna

Epsteina-Barra vīrusu izraisa

HHV-4

cik % populācijas ir EBV antivielas

aptuveni 90%

HHV-4 infekcija izraisa

akūtu mononukleāzi

EBV/HHV-4 patoģenēze

vīrusa replikācija notiek epiteliālās šūnās, rīklē un siekalu dziedzeros

galvenais mērķis ir B limfocīts, kas izplata vīrusu pa ķermeni

neliels skaits inficēto limfocītu persistē ķermenī

reaktivācija--> nazofaringeāla karcinoma (parasti imūnsupresētiem pacientiem)

EBV galvenā mērķšūna

B limfocīts

EBV inkubācijas periods

30-50 dienas

EBV transmisija

kissing disease

bučošanās ir problēma

EBV simptomi

bērniem parasti notiek subklīniski

jauniem cilvēkiem mononukleoze, faringīts, drudzis, limfadenopātija, vājums, splenomegālija

limfocitoze (leikocitoze ar limfocītu pārsvaru)

pašlimitējoša - simptomi ilgst 2-4 nedēļas

Citomegalovīrusa infekciju izraisa

HHV-5

CMV patoģenēze

inficētās šūnas kļūst gigantiskas (CITOMEGALOvīruss)

visuresošs

bieži ierosina iedzimtas infekcijas, parasti vieglas gan bērniem, gan pieaugušajiem

smaga gaita imūnsupresētiem pacientiem

CMV simptomi

"veseliem" (ne-imūnsupresētiem) cilvēkiem - EBV līdzīgs sindroms, bet lielākoties notiek asimptomātiski

imūnsupresētiem pacientiem - pneimonija, gastroenterīts (smagās formās)

iedzimtās infekcijas - hepatomegālija, smagi augļa defekti

CMV transmisija

ciešs kontakts (dažādi veidi)

CMV inkubācijas periods

4-8 nedēļas

HHV-6

T limfotropais herpesvīruss

plaši izplatīts - primāri parasti inficējas bērnībā

saglabājas uz mūžu

reaktivācija prasti transplantāta pacientiem un grūtniecēm

HHV-6 transmisija

ar mutes sekrētiem

HHV-6 simptomi

izsitumi (roseola infantum/ 6. slimība) - viegla, tipiska

drudzis 3-5 dienas, pēc tam izsitumi

HHV-7

T limfotropais cilvēku herpesvīruss

plaši izplatīts, galvenokārt skar bērnus

izraisa persistentas siekalu dziedzeru infekcijas

primārās infekcijas laikā roseola bērniem

var būt asociēts ar neiroinfekcijām

HHV-8

Kapoši-sarkomas - asociētais herpesvīruss

limfotrops

AIDS pacientiem parasti izraisa Kapoši sarkomu

nav tik plaši izplatīts kā citi HHV

HHV-8 transmisija

ar siekalām

seksuāls kontakts

vertikāla transmisija

ar asinīm

orgānu transplantācija

parvovirus B19

dzimta - parvoviridae

apakšdzimta - parvovirinae

parvovirus B19 izmērs un struktūra

mazākais DNS dzīvnieku vīruss

vienkāršs

18-26 nanometri

parvovirus B19 patoģenēze

tropisms uz eritroīdām šūnām (nenobriedušām) -lizē tās

Parvovirus B19 genoms

ssDNS

parvovirus B19 simptomi

erythema infectiosum (5. slimība) - bērniem - drudzis, izsitumi, u.c.

pieaugušajiem - poliartrīts

aplastiska krīze pacientiem ar hronisku hemolītisku anēmiju

aborts (ja ir intrauterīna infekcija)

6. slimība

roseola infantum

raksturīga HHV-6 un HHV-7

5. slimība

erythema infectiosum

erythema infectiosum (Parvovirus B19) inkubācijas periods

1-2 nedēļas

parvovirus B19 transmisija

siekalu pilieni

parvovirus B19 profilakse

nespecifiska, vakcīnu vēl nav

adenoviridae izraisītās infekcijas

dažādas

ierosina respiratorās, KZT, urīnceļu un acu infekcijas

adenoviridae infekciju simptomi

atkarīgi no orgānu sistēmas

mānīgi, jo bieži norit asimptomātiski

adenoviridae serotipi

ir apmēram 57 cilvēkam raksturīgie serotipi, bet no tiem tikai trešdaļa ierosina lielāko daļu infekciju

adenoviridae struktūra un izmērs

70-90 nanometri

neapvalkots

satur šķiedras, kam ir nozīme klasifikācijā (darbojas kā antigēni)

Adenoviridae genoms

dsDNS

lineāra DNS

adenoviridae iedalījums

iedalīti 7 grupās (A-G) pēc īpašībām

katras grupas šķiedras (antigēni) ir vienādi

viens serotips var izraisīt dažādas slimības un otrādi

adenoviridae replicējas...

visur - aknās, epitēlijā, respiratorajā traktā, KZT, acīs, urīnceļos

parasti gan neizplatās tālāk par reģionālajiem limfmezgliem

adenoviridae transmisija

gaisa pilieni, kontaminētas virsmas, tiešs kontakts

retāk - ar kontaminētu ūdeni

adenoviridae infekciju inkubācijas periods

aptuveni 6 dienas

Adenoviridae simptomi

akūta respiratora infekcija bērniem (apmēram 5% no visām)

pārsvarā viegla

retāk pieaugušajiem - klepus, drudzis, utt.

retāk - konjunktivīts, gastrīts

imunitāte pret adenoviridae

veidojas efektīva un ilgstoša pēc pārslimošanas

Adenoviridae ārstēšana un profilakse

nespecifiska